Jau iepriekš minēts, ka Rīgā pie Brīvības pieminekļa, 10.novembrī, iesāksies savdabīgs flašmobs kā protests pret protestu. Dzīvās mākslas festivāla “Exchange Radical Moments” ietvaros, plkst. 16:00, visi aicināti pievienoties akcijai “Walk the Line”, kuras laikā notiks gājiens cauri pilsētai, pa pašu ceļa vidu no Brīvības pieminekļa līdz pat Uzvaras parkam. Šajā rakstā sīkāk par akcijas iniciatoru Tobiju Hadlstounu (Toby Huddlestone) un viņa idejām.
Gājiena “Walk the Line” idejas rašanās meklējama Hadlstouna iepriekšējos darbos publiskajā telpā. Pats ievērojamākais no tiem ir “Protests Apātija” 2009.gada jūlijā, kad mākslinieks Londonā, Trafalgar skvērā izdalīja neskaitāmas avīzes ar izceltiem saukļiem, kā “CARRY ON, EVERYTHING IS OK, NO REASON TO MOAN, IT'S ALL FINE” (Turpiniet, Viss ir kārtībā, Nav iemesla gausties, Ir labi)
“Toreiz es vienkārši vēlējos radīt un demonstrēt protestu, kuru nevarētu atcelt autoritātes. Jo to atbilde taču vienmēr skan “viss tomēr ir kārtībā” un “nav iemesla žēloties”. Tas bija kā pārplēst burbuli no iekšpuses. Jo cīņa kā agresīvai, acīmredzamai opozīcijai, piemēram, Lielbritānijā vairs nestrādā. Sarkasms veiksmīgi iedarbojās uz cilvēkiem, radot apātiju – visi tomēr zināja, ka nekas “nav labi”, un ir tik daudz lietu, pret/par kurām protestēt..” Tā mākslinieks.
Savu darbu komentēšanā Hadlstouns atsaucas uz slovāku mākslinieku Romanu Ondaku viņa nesenajā intervijā “Art Monthly”, kur Ondaks runā par darbiem, kuros paredzēts iesaistīt publiku: “ Es nevēlos ar cilvēkiem manipulēt. Es nevēlos viņus “izmantot”, bet esmu ieinteresēts, kā neliels lūgums varētu motivēt cilvēkus darbībai. Un, protams, pastāv iespējamība, ka šie lūgumi neizdodas - nav svarīgi, vai cilvēkiem patīk, vai ne.”
Viņš turpina...
“Bet ja pastāv kaut kas nepabeigts vai līdz galam neuzkonstruēts tā, ka darbam vajadzīga neliela palīdzība tā finalizēšanai, līdzdalība var izmainīt projektu līdz nepazīšanai. Šis “palīdzības procents” var radīt pavisam citu mākslas darbu. Esmu ļoti ieinteresēts marginālā, tomēr poētiskā rīcībā, kas rada gan sociālu, gan politisku rezonansi. Šo potenciālu nevar izmērīt, tomēr ir ļoti svarīgi šīm izpausmēm atstāt vietu.”
“Radot publisku darbu, ir ļoti svarīgi, gan potenciāli, gan uz laiku izmainīt publikas psiholoģiju atvērtās telpās, bet necensties to darīt pārāk daudz, “ saka Hadlstouns. “ Es nevēlos pievērst uzmanību protestam, es vēlos koncentrēties uz darbību, rotaļīgumu, kopības sajūtu. Šīs lietas ir tikpat politiskas (ja ne vairāk) kā parasts protests. Tās atbrīvo mūsu rīcībspēju dauc plašākā rakursā un intuitīvāk.”
“Walk the Line” ideja ir apvienot cilvēkus to dalībai masu aktivitātē, un tā koncentrējas ap “pūļa teorijām” - kad publika rada masu, to pārņem cita psiholoģija, un iepriekšējā var tikt lauzta. Kā futbola tribīnēs un protestu gājienos. Mani aizrauj tas, kā cilvēku pulcēšanās pietiekamā daudzumā liek tiem justies iedrošinātiem un spēcīgiem, lai radītu kopīgu rezultātu. Tad aizpildās tas “palīdzības procents”, ko esmu paredzējis no apkārtējiem darba pabeigšanai.”
Tobijs Hadlstouns ir laikmetīgais mākslinieks, šobrīd strādā Londona un realizē projektus arī kā kurators. Pašreiz viņa darba grafikā ietilpst kuratora postenis “Crate Studio” un “Project Space” telpās, kur tiek izstādīta Hadlstouna komplektētā, gadu ilgā programma “Exhibition as Medium”. Tā koncentrējas uz izstāžu formātu alternatīviem modeļiem. Hadlstouna darbībā ietilpst solo performances “I’m so Bored of Viewing...” The Engine Room telpā Velingtonā (Jaunzēlandē), R O O M Londonā (2010); “ON ON/Protest Apathy” Autletā, Mančesterā (2009); “Double Yes” Plan 9 telpā, Bristolē (2008) un Oriel Davies galerijā, Ņūtaunā (2008).
Citi projekti: http://www.tobyhuddlestone.net/
Gājiena “Walk the Line” idejas rašanās meklējama Hadlstouna iepriekšējos darbos publiskajā telpā. Pats ievērojamākais no tiem ir “Protests Apātija” 2009.gada jūlijā, kad mākslinieks Londonā, Trafalgar skvērā izdalīja neskaitāmas avīzes ar izceltiem saukļiem, kā “CARRY ON, EVERYTHING IS OK, NO REASON TO MOAN, IT'S ALL FINE” (Turpiniet, Viss ir kārtībā, Nav iemesla gausties, Ir labi)
“Toreiz es vienkārši vēlējos radīt un demonstrēt protestu, kuru nevarētu atcelt autoritātes. Jo to atbilde taču vienmēr skan “viss tomēr ir kārtībā” un “nav iemesla žēloties”. Tas bija kā pārplēst burbuli no iekšpuses. Jo cīņa kā agresīvai, acīmredzamai opozīcijai, piemēram, Lielbritānijā vairs nestrādā. Sarkasms veiksmīgi iedarbojās uz cilvēkiem, radot apātiju – visi tomēr zināja, ka nekas “nav labi”, un ir tik daudz lietu, pret/par kurām protestēt..” Tā mākslinieks.
Savu darbu komentēšanā Hadlstouns atsaucas uz slovāku mākslinieku Romanu Ondaku viņa nesenajā intervijā “Art Monthly”, kur Ondaks runā par darbiem, kuros paredzēts iesaistīt publiku: “ Es nevēlos ar cilvēkiem manipulēt. Es nevēlos viņus “izmantot”, bet esmu ieinteresēts, kā neliels lūgums varētu motivēt cilvēkus darbībai. Un, protams, pastāv iespējamība, ka šie lūgumi neizdodas - nav svarīgi, vai cilvēkiem patīk, vai ne.”Viņš turpina...
“Bet ja pastāv kaut kas nepabeigts vai līdz galam neuzkonstruēts tā, ka darbam vajadzīga neliela palīdzība tā finalizēšanai, līdzdalība var izmainīt projektu līdz nepazīšanai. Šis “palīdzības procents” var radīt pavisam citu mākslas darbu. Esmu ļoti ieinteresēts marginālā, tomēr poētiskā rīcībā, kas rada gan sociālu, gan politisku rezonansi. Šo potenciālu nevar izmērīt, tomēr ir ļoti svarīgi šīm izpausmēm atstāt vietu.”
“Radot publisku darbu, ir ļoti svarīgi, gan potenciāli, gan uz laiku izmainīt publikas psiholoģiju atvērtās telpās, bet necensties to darīt pārāk daudz, “ saka Hadlstouns. “ Es nevēlos pievērst uzmanību protestam, es vēlos koncentrēties uz darbību, rotaļīgumu, kopības sajūtu. Šīs lietas ir tikpat politiskas (ja ne vairāk) kā parasts protests. Tās atbrīvo mūsu rīcībspēju dauc plašākā rakursā un intuitīvāk.”
“Walk the Line” ideja ir apvienot cilvēkus to dalībai masu aktivitātē, un tā koncentrējas ap “pūļa teorijām” - kad publika rada masu, to pārņem cita psiholoģija, un iepriekšējā var tikt lauzta. Kā futbola tribīnēs un protestu gājienos. Mani aizrauj tas, kā cilvēku pulcēšanās pietiekamā daudzumā liek tiem justies iedrošinātiem un spēcīgiem, lai radītu kopīgu rezultātu. Tad aizpildās tas “palīdzības procents”, ko esmu paredzējis no apkārtējiem darba pabeigšanai.”
Tobijs Hadlstouns ir laikmetīgais mākslinieks, šobrīd strādā Londona un realizē projektus arī kā kurators. Pašreiz viņa darba grafikā ietilpst kuratora postenis “Crate Studio” un “Project Space” telpās, kur tiek izstādīta Hadlstouna komplektētā, gadu ilgā programma “Exhibition as Medium”. Tā koncentrējas uz izstāžu formātu alternatīviem modeļiem. Hadlstouna darbībā ietilpst solo performances “I’m so Bored of Viewing...” The Engine Room telpā Velingtonā (Jaunzēlandē), R O O M Londonā (2010); “ON ON/Protest Apathy” Autletā, Mančesterā (2009); “Double Yes” Plan 9 telpā, Bristolē (2008) un Oriel Davies galerijā, Ņūtaunā (2008).
Citi projekti: http://www.tobyhuddlestone.net/
foto (c) M.Eņģelis; tobyhuddlestone.com
No comments:
Post a Comment